CIK DAUDZ IEMESLU cilvēkam vajadzīgs, lai viņš ticētu, ka kaut kas ir patiesība? Pieci? Desmit? Simts? Varbūt pietiek tikai ar vienu labi pamatotu iemeslu?
Šeit ir uzskaitīts divdesmit viens no svarīgākajiem un, cerams, pārliecinošākajiem iemesliem, lai parādītu, ka Ješua (tā ebreju valodā sauc Jēzu) ir ilgi gaidītais Mesija. Pieejiet šiem iemesliem ar atvērtu prātu un varbūt ar lūgšanu, lai Dievs jums atklāj, vai tiešām tie visi norāda uz Ješua. Ja tie jūs pārliecina, ka Viņš ir Mesija, pajautājiet sev, vai esat gatavi ticēt Viņa vēstij.
Ješua piepildīja visus Vecās Derības Rakstos dotos pravietojumus par Mesiju. Pravietošana, kas, būtībā, ir Visvarenā vēsts pasludināšana, var ietvert arī paredzējumus, kuros Dievs atklāj kaut ko, kam jānotiek nākotnē. Ilgodamies, kaut mēs iepazītu Mesiju, Viņš sniedza detalizētu vēl gaidāmā Kalpa pravietisku portretu, lai mēs varētu atpazīt Mesiju, kad Viņš atnāks. Vecajā Derībā bija aprakstīts, kas viņš būs, kur piedzims, ko darīs un kā mirs. Turpmāk ir minēti daži no šiem paredzējumiem, kam jāpievērš uzmanība.
Mesijam bija jānāk no ebreju tautas. “Tas Kungs teica Ābramam… visas tautas uz zemes tiks svētītas caur tevi.” (1. Mozus 12:1,13)
Šis Ābramam (vēlāk viņa vārds tika mainīts uz Ābrahāmu) dotais solījums tiek atkārtots viņa dēlam Īzākam un mazdēlam Jēkabam. Kā ebreju, tā kristiešu teologi ir vienisprātis, ka tas bija īpaši mesiānisks solījums. Lai gan ir taisnība, ka ebreji kopumā ir bijuši par svētību pasaulei, ņemot vērā viņu ieguldījumu civilizācijas attīstībā, šis apsolījums visspilgtāk un pilnīgāk ir piepildījies Mesijas personā. Apustulis Pāvils vairāk nekā tūkstoš gadus vēlāk apstiprināja, ka Dievs ir piepildījis šo solījumu, sūtīdams Mesiju caur jūdu tautu.
…Israēla tauta, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, tempļa kalpošana un apsolījumi. Viņiem pieder patriarhi, no kuriem arī Mesija cēlies pēc miesas… (Romiešiem 9:4,5)
Mesijam bija jānāk no Jūdas cilts. “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms atnāks tas, kam pieder valdīšana. Viņam tautas klausīs. ” (1. Mozus 49:10)
Divi rabīnu avoti — Raši un Onkelosa Targums — ir vienisprātis, ka šis pants attiecas uz Mesiju. Nav domstarpību par to, ka Mesijam bija jānāk no Jūdas cilts.
Mesijam bija jānāk no Dāvida nama. “Tas Kungs tev [Dāvidam] saka, ka Tas Kungs pats cels tev namu. Kad tavas dienas būs beigušās un tu dusēsi pie saviem tēviem, Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību.Viņš uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem…Tavs nams un tava ķēniņa valstība – tie pastāvēs mūžīgi Manā priekšā; tavs tronis būs nesatricināms mūžīgi!” (2. Samuēla 7:11-13,16)
Ķēniņam Dāvidam, kurš nāca no Jūdas cilts, Dievs deva solījumu, ka viņa valstība pastāvēs mūžīgi. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka Mesijas tronim bija jābūt tronim, kas cēlies no Dāvida nama. Pravietis Jesaja gandrīz 300 gadus vēlāk to apstiprināja labi zināmajā mesiāniskajā pravietojumā:
Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība ir uz Viņa pleciem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. (Jesajas 9:5,6)
Mesijam vajadzēja piedzimt neparasti. “Tāpēc Tas Kungs pats jums dos zīmi: jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls.” (Jesajas 7:14)
Mesijam bija jādzimst Betlēmē. “Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos. (Mihas 5:1)
Mesijam vajadzēja tikt paša tautas atraidītam. “Kas ir ticējis mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? Viņš uzauga viņa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņā nebija nekāda skaistuma vai diženuma, kas viņu darītu mums pievilcīgu; nekā īpaša viņa ārienē, lai viņš mums patiktu. Viņš bija cilvēku nicināts un atraidīts, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām…” (Jesajas 53:1-3)
Varētu gaidīt, ka, Mesijam atnākot, Viņa tauta uzņems Viņu ar atplestām rokām, tomēr tā nenotika. Jesaja to pravietoja aptuveni 700 gadus pirms Ješua atnākšanas.
Mesijas pirmo reizi atnāca, lai kļūtu par upuri. “Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. Viņš tika paņemts no ieslodzījuma un soda, un kurš gan pastāstīs, kas notika ar viņa laikabiedriem? jo viņš jau bija nocirsts no dzīvo pasaules, un manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods… Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana sekmēsies viņa rokās.” (Jesajas 53:7,8,10)
Svētie Raksti norāda uz divām atšķirīgām Mesijas atnākšanām, bet šeit mēs runājam par Viņa pirmās atnākšanas mērķi.
Mesijam bija jāmirst konkrētā veidā. “Ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas… Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus.” (Psalms 22 17,19)
Mesijam nebija jāpaliek kapā, bet jātiek augšāmceltam. “Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” (Psalms 16:10)
Šis pravietojums nevarēja attiekties uz Dāvidu, bet drīzāk norāda uz Mesiju, Dāvida pēcteci.
Mesijam bija paredzēts atnākt konkrētā vēstures laikā. “Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu vissvētāko. Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām, un pēc tam sešdesmit divu nedēļu laikā to atkal atjaunos un uzcels ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā. Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām tas svaidītais tiks nogalināts…” (Daniēla 9:24-26)
Zinātnieki, kas pētījuši šo Daniēla pravietojumu, ir secinājuši, ka “septiņdesmit nedēļas”, par kurām runāts šajā fragmentā, ir septiņu gadu periodi. Veicot aprēķinus, no dekrēta, kas ļāva atgriezties Jeruzalemē pēc trimdas, līdz Mesijas laikam ir 490 gadu.
Apkopojot šo pirmo un, iespējams, vissvarīgāko iemeslu, kas ļauj secināt, ka Ješua tiešām ir Mesija, atkārtosim: Ješua ir dzimis no Ābrahāma pēcnācējiem, no Jūdas cilts un Dāvida nama. Dzimis no jaunavas Betlēmes pilsētā, Viņš kā jērs tika vests uz kaušanu un cieta, sevi neaizstāvot. Viņš tika piesists krustā, Viņa rokas un kājas caurdurtas ar naglām. Trešajā dienā Viņš augšāmcēlās no miroņiem, par ko liecināja vismaz 500 cilvēku, kas Viņu redzēja vienlaikus. Arī Viņa atnākšanas laiks precīzi atbilda pravietotajam.
Protams, ir bijuši arī citi, kas uzdevās par Mesiju: Bar Kohba 2. gadsimtā, Šabtajs Cevi 17. gadsimtā un citi mazāk slaveni. Viņi saucās par mesiju, nebūdami ne likumīgi Dāvida troņa mantinieki, ne īsti Ābrahāma pēcnācēji. Tikai viens cilvēks visā vēsturē piepildīja pravietojumus par Mesijas pirmo atnākšanu, — tikai Ješua, Mesija.
Eņģeļi pasludināja, ka Ješua ir Mesija. “Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Mesija, Tas Kungs.” (Lūkas 2:10,11)
Pats Dievs apliecināja, ka Ješua ir Viņa mīļotais Dēls. “Un Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu [Ješua] kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts .” (Lūkas 3:22)
Jānis Kristītājs, kurš Mateja evaņģēlijā nosaukts par lielāko no visiem praviešiem (11:11), norāda uz Ješua kā Dieva Jēru, pasludinot Mesijas atnākšanas mērķi un identificējot Viņu ar Pasā upura jēru. “Un Jānis liecināja, sacīdams: “Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa… Es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls…” Ieraudzījis Ješua garām ejam, viņš saka: “Redzi, Dieva Jērs!” (Jāņa 1:32, 34,36)
Paša Mesijas apgalvojumi liecina par Viņa dievišķo dabu un unikālo kalpošanu. Viņš sevi nosauc par:
Pasaules gaismu. “Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “…kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa 8:12)
Dzīvības maizi. “ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Te ir maize, kas nāk no debesīm, un kas no tās ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Šī maize ir Mana miesa maize, ko Es došu par pasaules dzīvību.” (Jāņa 6:48-51)
Dzīvo ūdeni. “Ješua atbildēja viņai: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai ” (Jāņa 4:13,14)
Ceļu, patiesību un dzīvību. “Ješua atbildēja: “”ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)
Jūdu ķēniņu. “Ješua tika atvests zemes pārvaldnieka priekšā, un pārvaldnieks viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu ķēniņš?” Bet Ješua sacīja: “Tā ir, kā tu saki.”” (Mateja 27:11)
Augšāmcelšanos un dzīvību. “Ješua viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!”” (Jāņa 11:25, 26)
Mesiju. “Sieviete teica: “Es zinu, ka Mesija (t.i., Kristus) nāk. Kad viņš atnāks, viņš mums visu izskaidros. Tad Ješua paziņoja: “Es tas esmu, kas ar tevi runā.”” (Jāņa 3:17)
To, kuram ir vara izglābt pasauli. “Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta .” (Jāņa 3:17)
To, kurš ir viens ar Tēvu. “Es un Tēvs, mēs esam viens.” (Jāņa 10:30)
Kungu un Skolotāju. “Jūs mani saucat “Skolotājs” un “Kungs”, un tas ir pareizi, jo tas es esmu.” (Jāņa 13:13)
Tiesa, šādi pašpasludinājumi vien neko nepierāda. Bet kāpēc Ješua tā par sevi runāja? Ir tikai trīs iespējamie skaidrojumi: (1) viņš teica patiesību, jo bija tas, par ko uzdevās ; (2) viņš bija melis un krāpnieks, vai (3) viņš bija vājprātīgs.
Pat niknākie Ješua mūsdienu ienaidnieki neteiks, ka Viņš ir vājprātīgs. Vai jebkad ir dzirdēts, ka kāds vājprātīgais mācītu un sludinātu tā, kā to darīja Ješua?
Vai Viņš meloja? Ja tā, kāds bija Viņa motīvs? Padomājiet, kāpēc cilvēki parasti melo, krāpjas vai maldina ? Tas tiek darīts, lai iegūtu bagātību, slavu vai varu, vai arī, lai izbēgtu no ciešanām vai soda. Acīmredzams, ka par Ješua to nevar teikt.
Ješua nemeklēja ne bagātību, ne slavu. Viņš, kā pats teica, bija nācis kalpot, nevis, lai viņam kalpotu. Kad cilvēki mēģināja Viņu celt par ķēniņu, Viņš atteicās un aizgāja viens tuksnesī. Kas attiecas uz motīvu izvairīties no ciešanām vai soda, mēs tā vietā redzam Cilvēku, kurš cieš, nebūdams vainīgs nekādā noziegumā. Vienkārša atteikšanās no saviem vārdiem vai lūgums piedot būtu aiztaupījuši Viņam sāpes un kaunu, bet tā vietā Viņš izvēlējās pazemojošu nāvi pie krusta.
Vai cilvēki ir ar mieru mirt melu dēļ? Ne jau tādi saprātīgi, godīgi, patiesību mācoši ļaudis, kā, piemēram, Ješua, Mesija. Jā, to Viņš par sevi apgalvoja, un tas Viņš ir. Viņš ir Israēla un visas cilvēces Pestītājs, un vienīgā saprātīgā atbildes rīcība ir uzticēties Viņa teiktajam.
Ješua mācība pasaules vēsturē izceļas ar savu pilnību un morālo cildenumu. Viņa Kalna sprediķis mūsdienās uzrunā tāpat kā uzrunāja ļaužu pulkus pirms gandrīz diviem tūkstošiem gadu.
Ješua dzīve bija pārliecinošs Dieva spēka un Viņa mācību piemērs. Sinedrijs nevarēja atrast Viņā nekādu vainu. Bija jāuzpērk viltus liecinieki, kas Viņu tiesā apmelotu. Romas gubernators Pilāts, kurš bija nostādīts neērtā situācijā, izskatot apsūdzību prêt Ješua, sacīja: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.“ (Jāņa 18:38)
Viņa paveiktie brīnumi apstiprināja Viņa apgalvojumus. Tie neapšaubāmi pierāda, ka Viņš ir nācis no Dieva un ka Viņš tiešām ir Mesija, kā pats to teica. Viņam bija vara pār dabu (Mateja 8:23—27). Viņam bija vara pār slimībām (Mateja 8:16).
Viņam bija vara pār nāvi (Mateja 9:18,24,25).
Viņam bija vara pār Sātanu (Mateja 8:28-34).
Tas, kā Ješua nomira bija vēl viens pierādījums. Viņam nebija jāmirst. Viņam tika dotas visas iespējas izvairīties no nāves, un Viņam bija visi iemesli to darīt. Viņš bija pašā dzīves plaukumā, nedaudz pāri 30 gadiem. Viņam priekšā bija visa dzīve. Tomēr Viņš pakļāvās nāvei: “Kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tā Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam, lai ikviens, kas Viņam tic, iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:14,15)
Pat mirstot, Ješua izrādīja pārdabisku attieksmi pret tiem, kas Viņu ienīda. “Ješua sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara!” (Lūkas 23:34)
Pierādījumi par Ješua augšāmcelšanos ir pārliecinoši. Viņa mācekļi daudzkārt redzēja augšāmcēlušos Mesiju. Skaidrs, ka viņi visi nevarēja kļūdīties vai tikt maldināti. Pat šaubīgais Toms, viens no divpadsmit mācekļiem, piekāpās. “Bet viņš [Toms] tiem sacīja: “Ja es neredzēšu naglu pēdas viņa rokās un neielikšu pirkstu vietā, kur bija naglas, un neielikšu roku viņa sānos, es tam neticēšu.” Tad viņš [Ješua] teica Tomam: “Ieliec savu pirkstu šeit, redzi manas rokas! Izstiep savu roku un ieliec to manā sānā. Beidz šaubīties un tici!” Toms sacīja Viņam: “Mans Kungs un mans Dievs!”” (Jāņa 20:25,27,28)
Kāds Sinedrija, ebreju kopienas pārvaldes institūcijas, loceklis kļuva par Ješua sekotāju. Viņu sauca Nikodēms. Nakts aizsegā viņš atnāca pie Mesijas un sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” (Jāņa 3:2)
Pēc krustā sišanas šis pats Nikodēms atklāti parādīja savu ticību, atnesdams mirres un alveju, lai svaidītu Ješua ķermeni. Tā bija ļoti dārga dāvana, patiesas mīlestības un ticības apliecinājums. Tradīcija vēsta, ka pēc augšāmcelšanās viņš kļuva par atklātu Mesijas mācekli.
Kāds Sinedrija, ebreju kopienas pārvaldes institūcijas, loceklis kļuva par Ješua sekotāju. Viņu sauca Nikodēms. Nakts aizsegā viņš atnāca pie Mesijas un sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” (Jāņa 3:2)
Pēc krustā sišanas šis pats Nikodēms atklāti parādīja savu ticību, atnesdams mirres un alveju, lai svaidītu Ješua ķermeni. Tā bija ļoti dārga dāvana, patiesas mīlestības un ticības apliecinājums. Tradīcija vēsta, ka pēc augšāmcelšanās viņš kļuva par atklātu Mesijas mācekli.
Apustulis Pāvils, kurš sākumā bija ticīgo vajātājs, bet tad kļuva par Ješu sekotāju, sniedz pārliecinošu liecību par Ješua Mesijas statusu. Pāvils, bez šaubām, bija viens no sava laika dedzīgākajiem un izglītotākajiem ebrejiem. Savā dedzībā viņš kļuva par bēdīgi slavenu ticīgo vajātāju. Daudzus no viņiem viņš, važās saistītus, iemeta cietumā viņu ticības dēļ. Tad pēkšņi kāds pārsteidzošs notikums pārrāva viņa paša garīgās ķēdes. Viņš pieņēma Mesiju un kļuva par dievbijīgāko sekotāju un lielāko ticības izplatītāju. Viņš nesa evaņģēlija vēsti pa visu tolaik zināmo pasauli, un, kad šī vēsts kļuva tik spēcīga, ka sāka apdraudēt Romas impēriju, viņš atdeva dzīvību par Mesiju, kuram bija ticējis.
Sludināšana Ješua vārdā ir izturējusi rabīna Gamaliēla laika pārbaudi. “Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem. Pirms kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdzi daudz ļaužu; arī tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti. Tādēļ es jums tagad saku: lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!” (Apustuļu darbi 5:35-39)
Rabīns Gamaliēls bija cienījamākais pirmā gadsimta rabīns. Vēl mūsdienās viņa padomi par Pasā svinēšanu tiek ņemti vērā ebreju mājās visā pasaulē. Kad varas iestādes grasījās Pēteri un citus apustuļus viņu drosmīgās sludināšanas dēļ nonāvēt, rabīns Gamaliēls izteica šo iedvesmoto brīdinājumu. Ir pagājuši daudzi gadsimti, kopš viņš teica šos vārdus, un Mesija tiek sludināts joprojām.
Tāpat kā pirmajā gadsimtā, arī mūsdienās Mesijam ir spēks pārveidot dzīves. Viņš vienīgais spēj vājos darīt stiprus. Viņš vienīgais var dot atbildi pasaulei, kas iet pretī pašiznīcībai, atnesdams mieru cilvēkiem, kas Viņam uzticas.
Mesija ne tikai ir mainījis atsevišķu cilvēku dzīves, bet arī pasaules civilizācijas virzienu. Visur, kur ir sludināts Evaņģēlijs, Viņa dzīve un mācība ir uzlabojusi nelaimīgo un nospiesto cilvēku likteņus.
Tikai un vienīgi caur Mesiju ir grēku piedošana. Tikai un vienīgi caur Viņu mēs tiekam samierināti ar taisno un svēto Dievu. Viņā mums ir grēku izpirkšana. Mozus likumos mēs lasām: “Jo miesas dvēsele mīt asinīs, tādēļ Es [Dievs] tās jums esmu devis uz altāra, lai jūsu dvēseles tiek salīdzinātas, jo asinis salīdzina dvēseli.” (3. Mozus 17:11) Visa upurēšanas sistēma ir balstīta uz šo patiesību. Taču dzīvnieka asiņu izliešana nebija ne atbilstoša, nedz pietiekama; tā tikai simbolizēja Dieva Dēla galīgo upuri. No Jesajas pravietojuma mēs zinājām, ka Mesija tiks upurēts kā pazemīgs jērs; ka Viņš padosies bez iebildumiem; ka Viņa asinis tiks izlietas par Jesajas tautas pārkāpumiem un par visas pasaules grēkiem. (Jesajas 53)
Vienīgi Mesija piedāvā un dod mieru – paliekošu personīgo mieru. “Mieru es jums atstāju; savu mieru es jums dodu. Ne tā, kā pasaulu dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27)
Miers, ko Mesija nāca dāvāt pasaulei savā pirmajā misijā, bija personisks miers, kas paliek pat apjukuma un kara, bēdu un spriedzes, sāpju un ciešanu laikā.
Caur ticību Mesijam Dievs mums var būt īsts. Dievs, Visuma Radītājs un Uzturētājs, var šķist tāls un neaizsniedzams. Dziļi cilvēka sirdī ir ilgas Viņu iepazīt un būt Viņa tuvumā. Tas attiecas uz visiem cilvēkiem: tiem, kuriem, kā šķiet, ir viss; tiem, kas ir ietekmīgos amatos; tiem, kas ir veiksmīgi, izglītoti, cienīti un šķietami pašpietiekami. Ja cilvēki būs godīgi pret sevi, viņi atzīs, ka, ja vien Dievs ir, viņi labprāt gribētu Viņu iepazīt un piedzīvot Viņa spēku, līdzdalību un mīlestību.
Ķēniņš Dāvids noteikti piederēja pie sava laika “elites”, bet viņš rakstīja:
“Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva.“ (Psalms 42:1,2)
Ticot Mesijam, mēs iepazīstam Dievu, mūsu Tēvu, ne tikai formāli, bet tuvu un personīgi, kā bērns pazīst savus vecākus. Mesija ir Dieva atklāšanās mums, mūsu ceļš atpakaļ pie Viņa.
Visbeidzot, Mesijā ir cerība. Tāpat kā Viņš ir katra atsevišķa cilvēka cerība, Viņam vēlreiz jāatgriežas, lai iemiesotu visas šīs samaitātās un grimstošās pasaules cerību. Tagad cilvēki visā pasaulē uzticas Apvienoto Nāciju Organizācijai, miera sarunām starp lielvarām, raķešu skaita palielināšanai. Taču īsta miera nebūs, kamēr tautas nebūs apvienotas Miera prinča vadībā. Tā nav tikai varbūtības teorija. Tas ir uzticams Rakstos dots pravietojuma apsolījums. Tāpat kā Ješua piepildīja visus pravietojumus par Savu pirmo atnākšanu, tā Viņš piepildīs pravietojumus arī par Savu atgriešanos.
Tas, kuram pieder scepteris (1. Mozus 49:10), pulcēs tautas pie sevis.
Isaja sakne, par kuru runā Jesaja, stāvēs kā karogs, un arī tautas (pagāni) nāks pie Viņa.
Miera princi, uz kura pleciem gulsies pasaules valdība, iecels Dieva varenā roka.
Un Cilvēka Dēls, par ko runāts Daniēla 7. nodaļā, valdīs mūžīgi pār visām zemes tautām.
Apustulis Pāvils par to rakstīja:
“Tāpēc arī Dievs Viņu [Ješua] ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Ješua Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Ješua Mesija ir Kungs Dievam Tēvam par godu. ” (Filipiešiem 2:9-11)
Mēs šeit esam devuši divdesmit vienu iemeslu ticēt Ješua, Mesijam. Tam, kurš vēlas atrast patiesību un iepazīt Dievu, tas ir vairāk nekā pietiekams pierādījums. Pirmais svarīgais solis ir apzināties, ka jums ir vajadzīgs Glābējs, Mesija, Atbrīvotājs, un atzīt, ka jūsu grēks ir atšķīris jūs no Dieva. Tad jums no sirds jāvēlas šīs attiecības mainīt un nākt pie Tā Kunga saskaņā ar Viņa noteikumiem.
Dieva sagādātais glābšanas ceļš ved caur Viņa Dēlu. Ir pilnīgi visi iemesli ticēt Viņam un uzticēties, ka Viņš dod mūžīgu dzīvību.
Piezīmes
- 1. Mozus 12:1,13.
- Romiešiem 9:4,5.
- 1. Mozus 49:10.
- 2. Samuēls 7:11-13,16.
- Jesajas 9:5,6.
- Jesajas 7:14.
- Mihas 5:1.
- Jesajas 53:1-3.
- Jesajas 53:7,8,10.
- Psalms 22:17,19.
- Psalms 16:10.
- Daniēla 9:24-26.
- Lūkas 2:10,11.
- Lūkas 3:22.
- Jāņa 1:32, 34,36.
- Jāņa 8:12.
- Jāņa 6:48-51.
- Jāņa 4:13,14.
- Jāņa 14:6.
- Mateja 27:11.
- Jāņa 11:25.
- Jāņa 4:25,26.
- Jāņa 3:17.
- Jāņa 10:30.
- Jāņa 13:13.
- Jāņa 18:38.
- Mateja 8:23-27.
- Mateja 8:16.
- Mateja 9:18,24,25.
- Mateja 8:28-34.
- Jāņa 3:14,15.
- Lūkas 23:34.
- Jāņa 20:25,27,28.
- Jāņa 6:68,69.
- Jāņa 3:2.
- Apustuļu darbi 5:35-39.
- 3. Mozus 17:11.
- Jesajas 53. nodaļa.
- Jāņa 14:27.
- Psalms 42:1,2.
- Filipiešiem 2:9-11.
Rakstu vietu citātos galvenokārt izmantots Bībeles teksts no https://bibele.lv/bibele/bibele.php un vietām brīvs New International Version tulkojums latviešu valodā.